S / suāvĭor
verb deponent transitive

suāvĭor

2nd PP suāvĭārī · 3rd PP suāviātus · conj. 1st
to kiss
v. dep. a. [id.], to kiss (class.): Atticam nostram cupio absentem suaviari, etc., Cic. Att. 16, 3, 6: aliquem, id. Brut. 14, 53; Gell. 3, 15, 3: os oculosque, Cat. 9, 9.!*?
Act. collat. form suāvĭo, āre, Pompon. and Novat. ap. Non. 474, 13.—
Act. collat. form suāvĭo, āre, Pompon. and Novat. ap. Non. 474, 13.—
suāvĭātus, a, um, in a pass. signif., Fronto Ep. ad M. Caes. 5.
suāvĭātus, a, um, in a pass. signif., Fronto Ep. ad M. Caes. 5.